tātad, blogā es vienmēr, protams, iegriežos tad, kad ir vai nu ļoti labi vai arī ļoti slikti. tagad ir ļoti slikti. es gribu tikt vaļā no sevis (nē, tā nav ideja par pašnāvību). es tiešām ticēja, ka pēc visām skatēm un eksāmeniem paliks labāk, bet nepaliek. es joprojām skumstu bez iemesliem, ilgojas pēc nekā, negribu kontaktēties ar lielāko daļu no cilvēkiem, visi mani kaitina un liekas stulbi, man ir grūti pārvarāma vēlme kaut ko izpostīt, nošaut vai sadedzināt, es runāju tikai negācijās, es cenšos priecāties, kādu brīdi man sanāk, bet tad es atkal attopos bēgot vai sēžot maliņā un domājot kā pie vella, lai tieku ar sevi galā? un tas, ka nākošnedēļ atkal jābrauc uz sasodītām bērēm galīgi nepalīdz. vienīgais, varbūt tur es varēšu izraudāties, jo paraudāt es arī, protams, nevaru.
pašizglābšanās opcijas ir - šautuve, mežs. atklājās, ka alkohols ne sūda nepalīdz, bet rakstīšana atbrīvo uz mirkli.
aj, bet šis ir briesmīgs ieraksts. es vairs nemāku blogot. tas ir, nekad neesmu mācējusi.
edit: un tas, ka manus mēģinājumus runāt, neviens neuztver nopietni, vairs nav forši. galīgi
