tātad, blogā es vienmēr, protams, iegriežos tad, kad ir vai nu ļoti labi vai arī ļoti slikti. tagad ir ļoti slikti. es gribu tikt vaļā no sevis (nē, tā nav ideja par pašnāvību). es tiešām ticēja, ka pēc visām skatēm un eksāmeniem paliks labāk, bet nepaliek. es joprojām skumstu bez iemesliem, ilgojas pēc nekā, negribu kontaktēties ar lielāko daļu no cilvēkiem, visi mani kaitina un liekas stulbi, man ir grūti pārvarāma vēlme kaut ko izpostīt, nošaut vai sadedzināt, es runāju tikai negācijās, es cenšos priecāties, kādu brīdi man sanāk, bet tad es atkal attopos bēgot vai sēžot maliņā un domājot kā pie vella, lai tieku ar sevi galā? un tas, ka nākošnedēļ atkal jābrauc uz sasodītām bērēm galīgi nepalīdz. vienīgais, varbūt tur es varēšu izraudāties, jo paraudāt es arī, protams, nevaru.
pašizglābšanās opcijas ir - šautuve, mežs. atklājās, ka alkohols ne sūda nepalīdz, bet rakstīšana atbrīvo uz mirkli.
aj, bet šis ir briesmīgs ieraksts. es vairs nemāku blogot. tas ir, nekad neesmu mācējusi.

edit: un tas, ka manus mēģinājumus runāt, neviens neuztver nopietni, vairs nav forši. galīgi

take me down to the paradise city

-bet es viņu atradu pirmā!
-un vai tas, ka es piedzimu pirmā dod man vairāk tiesību uz, piemēram, gaisu?

nē, sasodīts. nedod gan. un man, patiesībā, pat nav slikts noskaņojums. vai varbūt ir. ja nav, tad tas noteikti tāpēc, ka es atkal gribu uz kojām. I'm sick. I know it, bet es viņus tik ārprātīgi dievinu, ka... tā sanāk. man vairs nav ko rakstīt. viss. atā.

it's not too late, it's never too late

mājās vienmēr iedvesmojoši, tāpēc



Un ko gan citu jūs sagaidījāt no cilvēka, kura tēvs pakāries pie viņa istabas loga? Viņš nemīl ziemas, un savu māti arī nē. Viņam nepatīk atgriezties mājās un riebjas skatīties televizoru vai klausīties Alice Cooper mūziku. Viņš neraud, nedzer kafiju un nesmēķē. Negrasās precēties, patiesībā, vispār neskatās uz sievietēm. Reizēm viņš sēž uz ietves malas un cenšas noglaudīt katram garāmejošajam sunim galvu. Suņus gan viņš mīl. Nezin kāpēc liekas, ka tie viņu saprot. Bet droši vien, ka nesaprot. Tikai liekas, ka saprot. Viņam garšo ingveru aplējums ar citronu. To viņš dzer, kamēr katru vakaru izlasa vismaz divas lappuses no fausta. Ātrāk lasīt nevar. Viņam vispār patīk lasīt dzeju, bet tikai to dzejnieku, kas miruši. Viņš vispār nelasa neko no tā, ko sarakstījuši vēl dzīvie. Arī viņa tēvs rakstīja, bet to visu viņš sadedzināja. Zem tā paša loga. Rūgtenā dūmu smarža joprojām laužas atmiņās katru maiju.
Un ko gan citu jūs sagaidījāt? Bet viņš tāpat ir labāks par jums.

es nezinu, kas tas ir vai kas tas varētu būt. paldies. un kā jums šķiet, kā viņu varētu saukt?

Im an Autumn Bird

baigi vispār. likās jau, ka viss nokārtosies, mēs atkal satiksimies, bet viņai, protams, ir primārākas lietas un kāpēc gan es vispār vēl esmu tik naiva? labi, tagad nu gan man reiz ir apnicis zvanīties un būt tai, kas grib satikties. es ceru, ka man ir apnicis, jo... kuram gan tas vajadzīgs? vienkārši jācenšas samierināties ar domu, ka tā tie draugi mēdz pazust, jo kam gan tu viņiem būsi vajadzīgs, ja ir citi (neteiksim, ka kvalitatīvāki (piedodiet, ka tā izsakos par cilvēkiem), kas vienmēr ir te? jāsamierinās ar domu, ka visi mani preiļu draugi tagad dzīvo Rīgā un šeit neviena neviena vairs nav palicis. tikai māsa, suns, mamma un tētis. tas ir, nevis tikai, bet viņi man IR!

bet vispār! jau trešo dienu mājās un ir silti. katru rītu dzeru kakao, skatos supernatural un ir jauki. varbūt rīt būs nedaudz skumji aizbraukt, bet varbūt nebūs. nezinu. jebkurā gadījumā mierinu sevi ar domu, ka mēneša beigās divas ballītes ar foršiem cilvēkiem. man vajadzētu atgriezties dzīvē, jā.

ļoti ļoti pietrūkst manu mūzu. abu divu. visskaistāko zvaigznīšu. to, kas raksta man burvīgus dzejoļus un atzīstas mīlestība. to divu - garmaitainas nāras un meitenītes ar lielām acīm. nē, viņas nav izdomātas, viņas ir manas. un es... es, protams, esmu viņām. sirdssiltās manas.

bet tagad es nokaušu ilgas, parakstīšu, paskatīšos... būs labi, vai ne?

tagad esmu piepildīta. pagājušo nakti pavadīju pie Ofijas, bet šodien satikos ar Loti un dabūju savu pirmo dzimšanas dienas dāvanu - fotoparātu - no vīrieša, kas mūs aicināja pabraukāties viņa mašīnā (jā, izklausās jau varen' nepareizi, bet... tas viss ir loģiski). tagad laimīgi smaidu un priecājos par savu aparātu (kuram vēl izdomāšu vārdu) un domāju, ka man ir paši burvīgākie draugi un foršākie vecāki pasaulē.

vienīgais... cilvēki mani joprojām nogurdina. sēžu kultoroģijā, dzirdu kā mani šaurpieraini klases biedri uzvedas, kamēr skolotājs runā un murminu kaut ko par holokaustu pret cilvēkiem. tad, kad beidzot būs pasaules gals es priecāšos. skūpstīšu visus pretimnācējus un vēlēšu viņiem priecīgu nāvi. tad, kad ejot pa ielu, bubināju, ka ienīstu cilvēkus, Lote teica, ka man ir problēmas. nu jā... man tādas tiešām ir.

11. novembrī biju krastmalā. dziedāju, noliku svecīti un priecājos. satiku Zatleru! un... un viņš ar mums runāja! uzaicināja uz savas pils pagalmu un tā. tagad jūtos neiedomājami īpaša. karodziņu joprojām nēsāju pie krūtīm. ar nepacietību gaidu 18. nezinu, bet es mīlu Latviju un tur nu neko nevar padarīt. un nemaz negribu strīdēties ar tiem, kas to nesaprot. tik pat bezjēdzīgi kā diskutēt par reliģiju un seksuālo orientāciju.

protams, kaut kur ejot, braucot un gleznojot, man šiem ierakstiem top daudz ģeniālāku, tīrāku domu, taču es viņas aizmirstu vēl ātrāk nekā mana mamma spētu.

runājot par iepriekš minēto cilvēku stulbumu - aprunāt citus ir fuj! (espūlostoatmestpūlosatmest!!!)

K-I-K-A, Kika, K-I-K-A the big head ♥

pēdējais ieraksts ir tapis tik sen un tik drūmi. bet tas labi, jo tad es varu vēl vairāk saprast, cik labi ir tagad. esmu laimīga. tā vienkārši. te ir pilsēta, mani cilvēki, mani biedrīši, mani draugi un rudenīgs miers un rudenīga saulīte. pēc negulētas nakts ir tik silti un klusi.
mans dzejas vakars... mana vakarēšana. nē! Mūsu Vakarēšana un mūsu... nu, tas lieliskais, mīlīgais pasākums. lasījām dzeju, dziedājām, runājām, pīpējām ūdenspīpi un padevām no mutes mutē, ekhem. bet bija tik jauki un priecīgi, un smieklīgi un forši. esmu sajūsmā. visnotaļ lielā sajūsmā.
un Rudens. tagad ir Rudens. silts, zeltains, Ziedoņa un mans. Kartupeļu talka, auksts lietus, lapkritis un skaisti cilvēki skaistā pilsētā. vien sirsniņā nedaudz dzeļ sunīša sāpe, bet viņai viss būs kārtībā un kaut kad es aizbraukšu arī pie mammas un māsiņas un tur būs vēl daudz miera. (tagad nāk smiekli par gata bļ* katra vārda galā).
aj, nu es vairs pat nezinu, ko rakstīt. mīlu skolu, mīlu ģimeni, mīlu draugus un ballītes. un man visu laiku gribas teikt "minci" un tā. un tā, lai ir jauki. es laikam tomēr esmu jauka, tā saka mana Lote.
labi, viss. gandrīz.
pēdējā laika dziesma: Isles & Glaciers- Cemetery Weather
pēdēja laika filma: the reader vai finding neverland
pēdējā laika aktrise: keita vinsleta (raorr, I love her!)
pēdējā laika grāmata: H. Bells "Ar klauna acīm"
lai tev ir silti, cilvēk. ♥

can't you see my walls are crumblin?

nu, nu, nu, bet es nevaru... es negribu rīt celties un atkal cerēt, ka diena beigsies pēc iespējas ātrāk. es negribu celties, lai domātu par to cik briesmīgi atkal jutīšos. es nevaru, es sabrukšu, bet atkal tik nemanāmi, ka viņiem būs vienalga.
man tagad vajadzētu izraudāties, bet arī to, sasodīts, es nevaru. tam vajag kaut kādu īpašu, ilgu stimulāciju. vien round here nedaudz palīdz un uz to pusi velk, taču tikai nedaudz... rokas trīc, jūtu, ka sirds arī. man gribas sev nodarīt fiziskas sāpes, lai nešķistu, ka emocionāli esmu grausts ar čīkstošām eņģēm visās durvīs.
es klusēju, pretī neko nesaku, bet stulbās sievietes to tāpat pamanās nolasīt savādāk un apvainoties. nu kā gan? kā gan cilvēki tā var? es gribu dienu klusumā, naktī kopā ar kādu gulēt zālienā un skatīties zvaigznēs. man pietrūkst brīvības, man vairs nevajag bērnu barus apkārt, man vajag, lai mani nervi paliek tik pat stabili kā parasti. es sevi mierinu rakstot kādam, gaidot mīļus vārdus, ticot, ka vēl neesmu aizmirsta, vakaros izkaroties pa logu un smēķējam, atgādinot, ka vēl jāpaciešas tikai nedaudz vairāk par nedēļu... bet man vajag, lai kāds mani samīļotu. pa īstam un neko neteiktu. nu, re - asaras. esmu stulbs skuķis, jā. nīstā dzimuma nožēlojama sastāvdaļa. nē, šajās naktīs es sevi nespēju mīlēt.
un tad ir tās vājprātīgās ļaunuma pazīmes, kad man patīk ņirgāties par visiem, kurus redzu internetā. izanalizēt viņu neiedomājamo stulbumu. muļķīgi jā, bet vismaz tā negatīvā enerģija aizriņķo prom. ah, tiesa, tāpat jau esmu sakrājusi daudz... tagad tāda sajūta, ka drīz plīsīs. skriešu uz mežu un kliegšu, raustīšu sūnas.

but the girl on the car in the parking lot says: "man, you should try to take a
shot. can't you see my walls are crumblin?"
then she looks up at the building and says she's thinkin of jumping. she says
she's tired of life, she must be tired of something.

es gribu pie mammas, es gribu prom, es gribu pie jums. es varētu pat viena, bet prom.

man tikko atzinās mīlestībā? tas par labu manam emocionālajam stāvoklim nenāca... nu, labi. patiesībā, es zināju!