tagad esmu piepildīta. pagājušo nakti pavadīju pie Ofijas, bet šodien satikos ar Loti un dabūju savu pirmo dzimšanas dienas dāvanu - fotoparātu - no vīrieša, kas mūs aicināja pabraukāties viņa mašīnā (jā, izklausās jau varen' nepareizi, bet... tas viss ir loģiski). tagad laimīgi smaidu un priecājos par savu aparātu (kuram vēl izdomāšu vārdu) un domāju, ka man ir paši burvīgākie draugi un foršākie vecāki pasaulē.

vienīgais... cilvēki mani joprojām nogurdina. sēžu kultoroģijā, dzirdu kā mani šaurpieraini klases biedri uzvedas, kamēr skolotājs runā un murminu kaut ko par holokaustu pret cilvēkiem. tad, kad beidzot būs pasaules gals es priecāšos. skūpstīšu visus pretimnācējus un vēlēšu viņiem priecīgu nāvi. tad, kad ejot pa ielu, bubināju, ka ienīstu cilvēkus, Lote teica, ka man ir problēmas. nu jā... man tādas tiešām ir.

11. novembrī biju krastmalā. dziedāju, noliku svecīti un priecājos. satiku Zatleru! un... un viņš ar mums runāja! uzaicināja uz savas pils pagalmu un tā. tagad jūtos neiedomājami īpaša. karodziņu joprojām nēsāju pie krūtīm. ar nepacietību gaidu 18. nezinu, bet es mīlu Latviju un tur nu neko nevar padarīt. un nemaz negribu strīdēties ar tiem, kas to nesaprot. tik pat bezjēdzīgi kā diskutēt par reliģiju un seksuālo orientāciju.

protams, kaut kur ejot, braucot un gleznojot, man šiem ierakstiem top daudz ģeniālāku, tīrāku domu, taču es viņas aizmirstu vēl ātrāk nekā mana mamma spētu.

runājot par iepriekš minēto cilvēku stulbumu - aprunāt citus ir fuj! (espūlostoatmestpūlosatmest!!!)