Visi logi ir atvērti

tā kā es pēdejā laikā esmu diezgan liels un pretīgs klabes nodevējs, iedvesmojoties no citiem, nolēmu izveidot šo te emociju izgāztuvi. vismaz bija interesanti paķimerēties ar izskatu. tagad te izskatās diezgan skaisti, manuprāt.

tā dīvaini, ka atkal ir nedaudz skumji. nē, patiesībā, nav dīvaini. ar mani tā vienkārši ir - skumstu bez īpašiem iemesliem, it īpaši pēc lieliski pavadītām dienām. un žēl, ka ne es pati, ne kāds cits, nespēj man aizliegt šādos vakaros klausīties round here. tā dziesma mani spiež pie zemes un smacē, bet es... es mīlu. tāpat arī gaismas pielieta telpa (kurai par godu emuāra nosaukums) visu vakaru pati atskaņojas prātā. man liekas, ka tagad tā vasara, par kuru dziesmā dzied, ir sākusies. visa pasaule tajā vasarā bija gaismas pielieta telpa, tikai maitas asaras nedaudz traucēja elpot.

šodien bija jaukās dzišinsdinas svinības. nē, nejau manējās, bet gan Lotes. pikniks pie jūras? patiesībā, šķiet, ka no tā tur bija maz. vairāk es to sauktu par slapjām izklaidēm smiltīs. sen tādu negaisu nebiju redzējusi, kur nu vēl pie jūras. izmirkām? nu ko tur daudz, tad jau varēja iet bradāt jūrā, dziedāt un tēlot dzērumu (tiesa, man nav jātēlo, esmu konstantā pāli tāpat kā vēsma vienmēr vafelē). lai nu kā, braucot atpakaļ uz Rīgu mans apģērbs nebija ne piedienīgs, ne sauss. pat tad, kad stāvējām zem stacijas nojumītes, vējš tos milzīgos plūdus gāza iekšā. tad nu uz trolejbusu gāju smilšainām kedām, bez zeķubiksēm, izmirkušā kleitā un vīriešu kreklā. izkāpusi savā rajonā atkal nevarēju izturēt un tālāk devos basām kājām caur liepziedu tējām. jā, jautājums par to man joprojām ir diezgan aktuāls - ja peļķē ir sabiruši liepziedi, vai tā ir liepziedu tēja? kurš būs pirmais, kas ar mani nogaršos?

rīt uz Andrejsalu gleznot (ja nu kādam uzmācas neizsakāma vēlme mani tur sameklēt...?) fovisma ainavu. stulbi ir tas, ka man nav kastes ar kājiņām. būs jāliek kartons uz zemes un šķiet, ka tas varētu būt diezgan neērti. ceru, ka renāte tiešām ieradīsies peldkostīmā. vismaz kāda izklaide, izņemot Paulu un Rū-rū.

un vēl - šovakar jutu, ka gribu rakstīt un pavisam mazdrusciņ parakstīju. nē, nerunāju tikai par šo palagojumu, bet arī par mazajiem domu plūdumiem. par viņiem. viņiem, kas neiet prom un vienmēr uzpeld kaut kur manā iztēlē, lai es to nedaudz pārāk daudz uztvertu kā savu īstenību un sāpi. nav veselīgi pieķerties kādam, kura nav. pieķerties vispār nav veselīgi, bet izvairīties no tā arī grūti.

Šai pat liedagā viņi stāvēja un smējās, līdz smiekli saplīsa, klusi izdzisa un palika vien atbalsis kā gribēdamas griezt delnas un sirdi, kaklā žņaugties.

deviantartā arī atkal izložņājos un bez plikas kristas daudz skaistu bilžu atradu.


cilvēks, kas dzīvo manī.


edit: visu vakaru es iedomājos kādus, kuru man varētu pietrūkt, un tad... tad man viņu peitrūkst.
play: the cure - pictures of you