when there's nothing left to burn, you have to set your self on fire

made it. naktī kopā gulēju labi, ja divas stundas, no rīta cēlos astoņos, lai gan beigās pie eksāmena tiku pusē vienos, likās, ka pilnīgi neko nezinu un neatceros, bet es tomēr to paveicu un... un... man ir DEVIŅI! no skolas teju vai izdejoju un pametot klasi "uzredzēšanos" teicu balsī, kas aizlūza.

jā, tātad, šodien man bija Mākslas vēstures eksāmens ar biļetēm un mutisko atbildēšanu. protams, nopietni sāku mācīties tikai vakar un visvairāk naktī. atstāju kladi un grāmatu kojās, tāpēc meklēju visu internetā, kur bieži vien informācija bija diezgan greiza. dzēru pilnīgi melnu kafiju, kas bija riebīga un padarīja manu sirdsritmu ļoti nestabilu (my heart is beating like a jungle drum!). no rīta, pēc stundu ilga miedziņa, piecēlos, gandrīz kaut kur nogāzos, jo man reiba galva un devos uz skolu. braucu kopā ar Arturu un visu ceļu vienā laidā runāju, laikam pat izklausījās, ka es kaut ko zinu, bet man tā pašai galīgi nelikās.
sākumā pat nenojautu, ka skolā varētu ierasties tik daudz par agru. ja viss tas pasākums sākās deviņos, tad es pie runāšanas tiku tikai pusē vienos. ha ha, vai ne? tad nu man bija daudz laika, lai nervozētu. tiesa, varēju arī kaut ko pamācīties. vispār man pat liekas, ka vislielāko daļu iemācījos tieši skolā. brīžiem man likās, ka es paģībšu vai vemšu, bet, ieejot klasē, izvelkot tēmu (nē, patiesībā, divas tēmas, jo pirmā man nepatika) un saprotot, ka es to varu, man jau bija vienalga un es nomierinājos. sēdēju, gaidīju savu kārtu, visu sarakstīju un atcerējos, pietam, sāku ticēt, ka patiešām māku smuki liet ūdeni.. tātad, Feidijs un Mīrons. tagad es šos divus grieķu tēlniekus mīlu, jo par viņiem bija ārkārtīgi viegli pastāstī. it īpaši par Feidiju. ar kanoniem, stēllām un apaļskulptūrām man problēmu nebija. tāpat arī ar attēliem. vienīgi smieklīgi bija tas, ka es teicu "nu, tas Romas imperators, 1. gs. p.m.ē, ļoti garš vārds, nevaru atcerēties". jau gaidīju, ka kaut ko tādu pateikšu. labi, ka nebija Kostja, Vēderajostas (Belvēderas) Apallons vai vislabākais - Imperators Krūšu gals (Tits) un čalis, kas visus ņēma priekšā (Nerons).
man likās, ka visi tie gadi, kurus sakrāju pēdējās nedēļas laikā, no manis tika noņemti, kad skolotājas teica, ka norunāju perfekti. pietam, tas bija tik ātri, nekādu lieku jautājumu. Feidijs tagad ir mans svētais aizbildnis un labi vien ir, ka Poseidons mani tomēr nenospēra, kad lūdzu viņam to izdarīt. jā, laikam es tagad vēl ilgi runāšu Mākslas vēstures terminos. khe. ja reiz pat vienas miega stundas laikā paspēju sapņot par eksāmenu un guļot domāt par Knosas pili.

tad nu beidzot es atkal varu nedaudz atļauties priecāties. mani pat nespēja satriekt dubļu šļakata, kad gāju pāri ceļam. tagad kādas trīs stundiņas pagulēju, rīt uz bāzi, kā arī tikšanās ar Loti, svētdien operu un vienīgais nopietnais pārbaudījums, kas palicis ir gleznošanas eksāmens ceturtdien. ganjau būs labi. Feidijs mani mīl, kā jau minēju, Mūzas es piekukuļošu un iepriekšējā vakarā runāšos ar da Vinči, kā arī mīļo Salvadoru.

If I'm going to be anything more than average, if anyone's going to remember me, then I need to go further in everything: in art, in life, in everything they think is real: morality, immorality, good, bad, I, we, have to smash that to pieces, we have to go beyond that, we have to be brave, Federico.
-No limits?
-no, no limits
/little ashes/

es mīlu vēsturi.

aprīlis says:jā, jautri likt bērniem ķermeņu daļu nosaukumus par vārdiem :D
чудак says: mhm, kāpēc gan nē? manu dēlu sauks Būbs