baigi vispār. likās jau, ka viss nokārtosies, mēs atkal satiksimies, bet viņai, protams, ir primārākas lietas un kāpēc gan es vispār vēl esmu tik naiva? labi, tagad nu gan man reiz ir apnicis zvanīties un būt tai, kas grib satikties. es ceru, ka man ir apnicis, jo... kuram gan tas vajadzīgs? vienkārši jācenšas samierināties ar domu, ka tā tie draugi mēdz pazust, jo kam gan tu viņiem būsi vajadzīgs, ja ir citi (neteiksim, ka kvalitatīvāki (piedodiet, ka tā izsakos par cilvēkiem), kas vienmēr ir te? jāsamierinās ar domu, ka visi mani preiļu draugi tagad dzīvo Rīgā un šeit neviena neviena vairs nav palicis. tikai māsa, suns, mamma un tētis. tas ir, nevis tikai, bet viņi man IR!
bet vispār! jau trešo dienu mājās un ir silti. katru rītu dzeru kakao, skatos supernatural un ir jauki. varbūt rīt būs nedaudz skumji aizbraukt, bet varbūt nebūs. nezinu. jebkurā gadījumā mierinu sevi ar domu, ka mēneša beigās divas ballītes ar foršiem cilvēkiem. man vajadzētu atgriezties dzīvē, jā.
ļoti ļoti pietrūkst manu mūzu. abu divu. visskaistāko zvaigznīšu. to, kas raksta man burvīgus dzejoļus un atzīstas mīlestība. to divu - garmaitainas nāras un meitenītes ar lielām acīm. nē, viņas nav izdomātas, viņas ir manas. un es... es, protams, esmu viņām. sirdssiltās manas.
bet tagad es nokaušu ilgas, parakstīšu, paskatīšos... būs labi, vai ne?
