man būtībā ir jāraksta, kas cits, bet es gribu rakstīt šeit. aušīgi un nevajadzīgi. lūk tā. kā man iet? labi iet, patiesībā. lai gan pirmdiena nešķita tik brīnišķīga...
tātad, īss nedēļas apskats.
pirmdiena - piecēlos četros no rīta, lai brauktu atpakaļ uz rīgu. tieši tādos mirkļos es visvairāk ienīstu, ka te mācos. iedomājoties, ka man būs jālien ārā no siltās migas, jāpamet ģimene, suņuks un mājas kā tādas, parasti sāku apsvērt par rozīšu pamešanu un mācīšanos vakarskolā, lai es visu dienu to vien varētu darīt kā gulēt. bet tomēr izlīdu no gultas, pametu visu iepriekšminēto un gāju uz autoostu kopā ar Karīnu un Oskaru. apbrīnojami, ka es tādā agrumā jau spēju būt mega moža un kustīga, pietam, vienā laidā runāt. un nebūt nebija tā, ka es autobusā samiegojos. stāstīju par smieklīgo šausmeni, spārdīju Oskaru (netīšām) un ar Karīnu kopā skatījāmies smosh video, kā arī mēģinājām uztaisīt vislabākās rapist face. kaut kad jau uz brauciena otro pusi, beidzot izdomāju pagulēt, bet kāda gan jēga, ja es neērtos sēdekļos to joprojām nemāku darīt, pat tad, ja acis pašas līp ciet. izkāpjot ārā un nonākot trolejbusa pieturā, jutos kā pēc ballītes - miegaina, salstoša, bāla un tā tālāk.
ah, bet tā bija tikai pirmdienas pirmā daļa. otrā sekoja skolā un bija vienkārši
burvīga . skolotājs paziņoja, ka vajadzēs papīra nazīti un skoču. gājām meklēt. meklējām pusstundu. atradām. gājām griezt putuplastu uz darbnicu, un es pat nebiju īsti paguvusi nogriezt visu gabalu, kad ar lielu vēzienu jau sev iecirtu roķelē. sākumā tas pat nebija sāpīgi, bet izskatījās ļoti pievilcīgi. ejot uz aptieku pēc plāksteriem, man likās, ka redzu savu kaulu (jo kas gan tas starp asinīm varēja būt - tāds balti zilgans?). tālāk griezu to stulbo putuplastu ar sāpošu roku un visādi citādi biju dziļi nelaimīga.
par laimi otradiena bija nedaudz jaukāka. joprojām graizīju putuplastu, iztiekot bez sevis traumēšanas. uztaisīju mazo, pievilcīgo mājiņu ar roķelēm (jup, es zinu, ka izklausās savādi) un tālāk es neatceros, ko darīju, ja godīgi.
trešdiena, tas ir, pagaidām vēl šodien bija ellīgi jauka, pat tad, ja visu dienu stampāju smiltis. tieši šādās dienās, kad mēs vispār nestrīdamies, es saprotu, ka tās būs sāpītes - šķiršanās no kursa biedriem uz diviem mēnešiem. man gribēsies dzirdēt ievas mīk mīk, vēsmas khi khi un rūtas mistiski. tāpat arī ar ineses dīvainajiem smiekliem un čukura tizlo zviegšanu (euk, jā, arī viņa man laikam nedaudz trūks). vēl, protams, elzas ukuleles un runu par ēšanu, kā arī platīnblondas un abu rižiku trūks. man pat šķiet, ka pašas skolas man trūks. (nu, labi, varbūt es tagad smagi meloju, jo visu jūliju bez tā mierīgi varēšu iztikt, taču augustā gan!)
lai nu kā šī diena bija jauka, sēžot odu barotavā un bomjiem stampājot smiltis, lai taptu māksla. un tad, kad mums beidzās smiltis ķerra, skolotājs atklāja kaut ko līdz šim nedzirdētu - smiltis ir zeme. smiltis ir zemē. vooooooooou, vai ne? es arī nezināju.
vispār derētu iet gulēt, jo diezgan agri rīt skolā jābūt, bet man ir visādas smieklīgas sarakstes un... njā. kā jau vienmēr. labi. es centīšos. atā.
āāā un es vājprātīgi gribu satikt Inesi piektdien. un vēl es gribu arī Ofiju rīt satikt. un vēl cilvēkus piektdien. āāā.
noplaying: 3OH!O - don't trust me
