šīs dienas atslēgas vārds: pudele. un nē, šoreiz es nerunāju par savām alkoholisma problēmām vai kaut ko tādu, kas jums, samaitātie prāti, noteikti saistījās ar dzeršanu. patiesībā, tas ir vēl kas nedaudz... briesmīgāks? jebkurā gadījumā mūsu prāti - Čukura, mans un Ievas - ir krietni sabojāti un pat pretīgi.
tātad, stāsts atkal sākas ar to, ka mēs šodien gleznojām tirgū. šoreiz pie ziediem un saknēm (?). protams, tur bija daudz ārkārtīgi interesantu cilvēku, bet man vismīļākais tomēr bija un palika kāds (pieklājīgi izsakoties) bezpajumtnieks. viņš pienāca pie lielās izlietnes (tās, kas atradās blakus manai vietai), lai piepildītu savu plastmasas pudeli ar ūdeni. labi, lai jau cilvēkam tiek, taču viņš nemaz nedomāja uzreiz iet prom. vispirms šim cilvēkam vajadzēja paskatīties kā es strādāju... jeb drīzāk vienkārši paskatīties uz mani. tā nu viņš tur stāvēja, caur pieri glūnēja un kratīja savu pudeli. huh? jā, tieši tāda bija mana reakcija. un vēl es knapi valdīju smieklus, kamēr Č. un I. droši varēja izpausties skaļi. un kā jums liekas, ko viņi (labi, labi, arī es) pēc tam no šīs savādās darbības izzīda? nu, es ceru, ka sapratāt... jebkurā gadījumā man tagad vēl ilgi nāks smiekli, izdzirdot vārdu "pudele". vispār jūtos kā tāda tirgus porno zvaigzne. manis patikšana veciem vīriem nu ir pārsniegusi savas robežas. un ja gribat sīkāku notikuma aprakstu, paprasiet Ievai. ieteicams tā, lai viņa visu varētu attēlot arī vizuāli.
kas vēl? oh, man tirgus tiešām patīk, it īpaši tā daļa, kur mēs šodien bijām. cilvēkiem mēs patīkam. pārsvarā viņi ir atsaucīgi, nāk runāties un ļoti gudri konstatē, ka mēs visdrīzāk esam художникu. kurš to būtu domājis? es no malas redzētu, teiktu, ka tie ir cilvēki, kas ar otiņām baksta krāsainus kartonus un prieka pēc tur paletes. bija divi ārkārtīgi forši rūtas draudziņi, kas iedomājās, ka ir tik skaisti, ka viņas obligāti ir jāuzglezno. un ar vienu reizi, piedāvājoties par modeļiem, šie neapmierinājās. abi gaiļi izrādījās kā nu mācēja.
jā, rīt tad mēs atkal luņosimies kaut kur tur pat. man centrāltirgū tagad būs sakari. (pazīstu Kasparu, Jāni un visādus tantukus).
un esmu smagi vīlusies filmā taking woodstock. tam bija jābūt kaut kam foršam, bez gala skaistam un aizraujošam, bet... garlaicīgi? visinteresantāk bija tad, kad galvenais varonis salietojās narkotikas un viņam viss radījās krāsains. pat nightmare on elm street jaunā versija man patika labāk. savukārt new york, I love bija pavisam, pavisam laba. šodien pievērsīšos dear john, kas izskatās pēc ārkārtīgi salkanas, bet labas filmas. un pagaidām es veiksmīgi atsakos no jau redzēto filmu pārāk stipras mīlēšanas, skatoties tās atkal un atkal.
edit: noskatījos dear John un... es daudz raudāju. tas, patiesībā, ir fuj, bet... es palieku veca.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru