it's not too late, it's never too late


mājās vienmēr iedvesmojoši, tāpēc



Un ko gan citu jūs sagaidījāt no cilvēka, kura tēvs pakāries pie viņa istabas loga? Viņš nemīl ziemas, un savu māti arī nē. Viņam nepatīk atgriezties mājās un riebjas skatīties televizoru vai klausīties Alice Cooper mūziku. Viņš neraud, nedzer kafiju un nesmēķē. Negrasās precēties, patiesībā, vispār neskatās uz sievietēm. Reizēm viņš sēž uz ietves malas un cenšas noglaudīt katram garāmejošajam sunim galvu. Suņus gan viņš mīl. Nezin kāpēc liekas, ka tie viņu saprot. Bet droši vien, ka nesaprot. Tikai liekas, ka saprot. Viņam garšo ingveru aplējums ar citronu. To viņš dzer, kamēr katru vakaru izlasa vismaz divas lappuses no fausta. Ātrāk lasīt nevar. Viņam vispār patīk lasīt dzeju, bet tikai to dzejnieku, kas miruši. Viņš vispār nelasa neko no tā, ko sarakstījuši vēl dzīvie. Arī viņa tēvs rakstīja, bet to visu viņš sadedzināja. Zem tā paša loga. Rūgtenā dūmu smarža joprojām laužas atmiņās katru maiju.
Un ko gan citu jūs sagaidījāt? Bet viņš tāpat ir labāks par jums.

es nezinu, kas tas ir vai kas tas varētu būt. paldies. un kā jums šķiet, kā viņu varētu saukt?

Im an Autumn Bird


baigi vispār. likās jau, ka viss nokārtosies, mēs atkal satiksimies, bet viņai, protams, ir primārākas lietas un kāpēc gan es vispār vēl esmu tik naiva? labi, tagad nu gan man reiz ir apnicis zvanīties un būt tai, kas grib satikties. es ceru, ka man ir apnicis, jo... kuram gan tas vajadzīgs? vienkārši jācenšas samierināties ar domu, ka tā tie draugi mēdz pazust, jo kam gan tu viņiem būsi vajadzīgs, ja ir citi (neteiksim, ka kvalitatīvāki (piedodiet, ka tā izsakos par cilvēkiem), kas vienmēr ir te? jāsamierinās ar domu, ka visi mani preiļu draugi tagad dzīvo Rīgā un šeit neviena neviena vairs nav palicis. tikai māsa, suns, mamma un tētis. tas ir, nevis tikai, bet viņi man IR!

bet vispār! jau trešo dienu mājās un ir silti. katru rītu dzeru kakao, skatos supernatural un ir jauki. varbūt rīt būs nedaudz skumji aizbraukt, bet varbūt nebūs. nezinu. jebkurā gadījumā mierinu sevi ar domu, ka mēneša beigās divas ballītes ar foršiem cilvēkiem. man vajadzētu atgriezties dzīvē, jā.

ļoti ļoti pietrūkst manu mūzu. abu divu. visskaistāko zvaigznīšu. to, kas raksta man burvīgus dzejoļus un atzīstas mīlestība. to divu - garmaitainas nāras un meitenītes ar lielām acīm. nē, viņas nav izdomātas, viņas ir manas. un es... es, protams, esmu viņām. sirdssiltās manas.

bet tagad es nokaušu ilgas, parakstīšu, paskatīšos... būs labi, vai ne?
tagad esmu piepildīta. pagājušo nakti pavadīju pie Ofijas, bet šodien satikos ar Loti un dabūju savu pirmo dzimšanas dienas dāvanu - fotoparātu - no vīrieša, kas mūs aicināja pabraukāties viņa mašīnā (jā, izklausās jau varen' nepareizi, bet... tas viss ir loģiski). tagad laimīgi smaidu un priecājos par savu aparātu (kuram vēl izdomāšu vārdu) un domāju, ka man ir paši burvīgākie draugi un foršākie vecāki pasaulē.

vienīgais... cilvēki mani joprojām nogurdina. sēžu kultoroģijā, dzirdu kā mani šaurpieraini klases biedri uzvedas, kamēr skolotājs runā un murminu kaut ko par holokaustu pret cilvēkiem. tad, kad beidzot būs pasaules gals es priecāšos. skūpstīšu visus pretimnācējus un vēlēšu viņiem priecīgu nāvi. tad, kad ejot pa ielu, bubināju, ka ienīstu cilvēkus, Lote teica, ka man ir problēmas. nu jā... man tādas tiešām ir.

11. novembrī biju krastmalā. dziedāju, noliku svecīti un priecājos. satiku Zatleru! un... un viņš ar mums runāja! uzaicināja uz savas pils pagalmu un tā. tagad jūtos neiedomājami īpaša. karodziņu joprojām nēsāju pie krūtīm. ar nepacietību gaidu 18. nezinu, bet es mīlu Latviju un tur nu neko nevar padarīt. un nemaz negribu strīdēties ar tiem, kas to nesaprot. tik pat bezjēdzīgi kā diskutēt par reliģiju un seksuālo orientāciju.

protams, kaut kur ejot, braucot un gleznojot, man šiem ierakstiem top daudz ģeniālāku, tīrāku domu, taču es viņas aizmirstu vēl ātrāk nekā mana mamma spētu.

runājot par iepriekš minēto cilvēku stulbumu - aprunāt citus ir fuj! (espūlostoatmestpūlosatmest!!!)

K-I-K-A, Kika, K-I-K-A the big head ♥


pēdējais ieraksts ir tapis tik sen un tik drūmi. bet tas labi, jo tad es varu vēl vairāk saprast, cik labi ir tagad. esmu laimīga. tā vienkārši. te ir pilsēta, mani cilvēki, mani biedrīši, mani draugi un rudenīgs miers un rudenīga saulīte. pēc negulētas nakts ir tik silti un klusi.
mans dzejas vakars... mana vakarēšana. nē! Mūsu Vakarēšana un mūsu... nu, tas lieliskais, mīlīgais pasākums. lasījām dzeju, dziedājām, runājām, pīpējām ūdenspīpi un padevām no mutes mutē, ekhem. bet bija tik jauki un priecīgi, un smieklīgi un forši. esmu sajūsmā. visnotaļ lielā sajūsmā.
un Rudens. tagad ir Rudens. silts, zeltains, Ziedoņa un mans. Kartupeļu talka, auksts lietus, lapkritis un skaisti cilvēki skaistā pilsētā. vien sirsniņā nedaudz dzeļ sunīša sāpe, bet viņai viss būs kārtībā un kaut kad es aizbraukšu arī pie mammas un māsiņas un tur būs vēl daudz miera. (tagad nāk smiekli par gata bļ* katra vārda galā).
aj, nu es vairs pat nezinu, ko rakstīt. mīlu skolu, mīlu ģimeni, mīlu draugus un ballītes. un man visu laiku gribas teikt "minci" un tā. un tā, lai ir jauki. es laikam tomēr esmu jauka, tā saka mana Lote.
labi, viss. gandrīz.
pēdējā laika dziesma: Isles & Glaciers- Cemetery Weather
pēdēja laika filma: the reader vai finding neverland
pēdējā laika aktrise: keita vinsleta (raorr, I love her!)
pēdējā laika grāmata: H. Bells "Ar klauna acīm"
lai tev ir silti, cilvēk. ♥

can't you see my walls are crumblin?


nu, nu, nu, bet es nevaru... es negribu rīt celties un atkal cerēt, ka diena beigsies pēc iespējas ātrāk. es negribu celties, lai domātu par to cik briesmīgi atkal jutīšos. es nevaru, es sabrukšu, bet atkal tik nemanāmi, ka viņiem būs vienalga.
man tagad vajadzētu izraudāties, bet arī to, sasodīts, es nevaru. tam vajag kaut kādu īpašu, ilgu stimulāciju. vien round here nedaudz palīdz un uz to pusi velk, taču tikai nedaudz... rokas trīc, jūtu, ka sirds arī. man gribas sev nodarīt fiziskas sāpes, lai nešķistu, ka emocionāli esmu grausts ar čīkstošām eņģēm visās durvīs.
es klusēju, pretī neko nesaku, bet stulbās sievietes to tāpat pamanās nolasīt savādāk un apvainoties. nu kā gan? kā gan cilvēki tā var? es gribu dienu klusumā, naktī kopā ar kādu gulēt zālienā un skatīties zvaigznēs. man pietrūkst brīvības, man vairs nevajag bērnu barus apkārt, man vajag, lai mani nervi paliek tik pat stabili kā parasti. es sevi mierinu rakstot kādam, gaidot mīļus vārdus, ticot, ka vēl neesmu aizmirsta, vakaros izkaroties pa logu un smēķējam, atgādinot, ka vēl jāpaciešas tikai nedaudz vairāk par nedēļu... bet man vajag, lai kāds mani samīļotu. pa īstam un neko neteiktu. nu, re - asaras. esmu stulbs skuķis, jā. nīstā dzimuma nožēlojama sastāvdaļa. nē, šajās naktīs es sevi nespēju mīlēt.
un tad ir tās vājprātīgās ļaunuma pazīmes, kad man patīk ņirgāties par visiem, kurus redzu internetā. izanalizēt viņu neiedomājamo stulbumu. muļķīgi jā, bet vismaz tā negatīvā enerģija aizriņķo prom. ah, tiesa, tāpat jau esmu sakrājusi daudz... tagad tāda sajūta, ka drīz plīsīs. skriešu uz mežu un kliegšu, raustīšu sūnas.

but the girl on the car in the parking lot says: "man, you should try to take a
shot. can't you see my walls are crumblin?"
then she looks up at the building and says she's thinkin of jumping. she says
she's tired of life, she must be tired of something.

es gribu pie mammas, es gribu prom, es gribu pie jums. es varētu pat viena, bet prom.

man tikko atzinās mīlestībā? tas par labu manam emocionālajam stāvoklim nenāca... nu, labi. patiesībā, es zināju!

man visu dienu ir silti, pat ēnas no manis bēg


es redzēju kā stikla cilvēks atsit pret asfaltu seju
es gribētu uzlūgt visas mirušās dāmas uz pēdējo deju
es zināju to, ka tā nav taisnība, tomēr gribējās ticēt uz brīdi
ka mūs nenošķirs taisnes un robežas un pasaules mūžīgie strīdi
vēl viens malks un mēs abi skūpstīsim zemi
bet mums taču vēl ir kur iet
tu gribi, lai es šovakar paglāstu tevi
es negribu domāt vairs normāli taisni
es gribu, lai domātu tuvu
un ja pēkšņi tev paliks skumji no prieka
es gribu lai tu apgūtu (vārds,kuru nesaprotu)
mēs varētu smēķēt cigaretes un dzert vislētāko vīnu
un meklēt starp brīvajiem cilvēkiem tos, kas patiešām redz sevi brīvu
/Nepilngadīgā Anna/ (nē, nejau es, bet grupa)

nu ja. nu ja. mazgadīgiem filozofiem vajadzētu aizliegt izpaust savas domas skaļi, un man ir jāiet gulēt. bet es nevaru. negribu. nezinu. rīt tāpat būs jāceļas, lai izvestu suni. laikam dzeršu kafiju. pārmaiņas pēc. bet tikai no rīta.

ārā ir dziļa nakts, kas labi smaržo. es gribētu izskriet un apgulties zālē, tikai vienai nedaudz bail. jeb vientulīgi. man nākošnedēļ būs tukša māja, un tad pie manis slepeni atbrauks draugi. mēs dzersim lētu vīnu, jo tieši tādu gribēsim, dziedāsim un skatīsimies zvaigznēs, jo tad ir visvieglāk runāt.
dienas svelmē man ir grūti elpot. nepanesu karstumu. panesu rudeņus, pavasarus un naktis.

p.s. - bilde ieraksta sākumā - ģeniālākais šīs dienas sirojumu atradums.

jo viņa visiem ziediem cauri ziedēs.


staigāju pa pagalmu basām kājām, apmīļoju visus bērnus un zvērus. gleznoju zem ābelēm un visas pēdas man tad ir ar zaļu krāsu, guļu ar seju zālītē un kasu sunim aiz auss, skatos saulē, līdz redzu melnus pleķus, domāju un lasu dzeju, naktīs rakstu, skatos filmas, strādāju, dziedu, klausos, zīmēju. dzīvoju, nu. un tā daļu vasariņas, līdz brīdim, kad man atkal kāda stipri sāks pietrūkt. nu, tā vispār man jau visu laiku trūkst, bet ganjau kaut kad es sagribēšu arī savādāk atpūsties un aizbēgt no pļavām, lai staigātu pilsētas ielās.

man patīk īsti hipiji. miegs nāk. gribu rakstīt. mīlu Vikiju. Jasmīns smaida. Ojārs ir ģeniāls. paldies par Jāņiem. skatījos Alisi. pagalmā dziedāju Gaismas pielietu telpu. vēl dziedāšu gaismas pielietu telpu. alus joprojām ir garšīgs. kladīte pildās.
tikko gandrīz pazuda viss, ko šeit sarakstīju. joprojām gribu rakstīt, jo joprojām mīlu Viktoriju. viņa mani vairs nemīl (nejau viktorija). slinkums censties. nē, šādi es iebraukšu dziļās auzās. pagriežos. man patīk rudzupuķes. paldies. tu droši vien sajaucies šeit, vai ne? ak, mincīt. runčuk nemūžam. Ilze un Toms... labi laiki. ah. honeybees. klausies mūziku, mazais.

steidzu bēgu prom. ak es auša - komatus vairs nelikšu. šodien vasara ir. (bet rudens es tevi mīlu.)
atā

I spend my days in a dreamy haze



[19:50:51] aprīlis: neuztver, tev interesants blogs.
[19:50:58] aprīlis: nav garlaicīgi meitenīgs.

[19:51:35] чудак: man patīk veidot tizluma analīzes.

ā, nu paldies. (sun) es nemaz nemāku rakstīt kaut ko tizli meitenīgu.
[19:51:38] чудак: neesmu tak meitene
[19:53:41] чудак: taisni vai sagribējās kaut ko parakstīt

taisni vai sagribējās, jā. tikai nezinu ko, un ja nezinu ko, tad var sanākt kaut kas tizli meitenīgs. cerēsim, ka mani sieviešu gēni neuzvarēs. patiesībā, man liekas, ka es te sarakstīšu galīgu, es atvainojos, lažu, bet... bet... kaut kas nepatīk?!

godīgi sakot, joprojām nespēju noticēt, ka skola beigusies. likās, ka ja jau ir arī jūnijā, tad noteikti turpināsies vēl visu vasaru. varbūt es par to nemaz tik ļoti nedusmotos, bet varbūt tomēr dusmotos, jo vasara ar skolu liktos tā... jocīgi, nu, pat tādam nūģim kā man. un tāpat man būs jāmālē, jafotagrafē un jāzīmē, lai būtu vismaz 15 darbi. negribētos tos uztaisīt tikai atražošanas pēc, gribētos tā, lai patīk. un vispār tajā lapiņā, kur ir norādes ar to, kas mums būtu jātaisa dabas studijās, ir norādīts tāds punkts kā koka portrets. jup, diezgan interesanti. sanāk, ja kokiem ir portrets, tad ir arī seja? : D nu, labi, šitā no manis nekāds mākslinieks nesanāks... *nokaunās*

apskat, man jau ir divas rindkopas ar lažu (šis vārds droši vien ir ļoti populārs, piemēram, līvānos). izdomāju, par ko es rakstīšu trešajā rindkopā. vakar dzīvojoties Iļģu ciemā, kārtējo reizi skatījos Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, bet ziniet... neapnīk. joprojām tā filma patīk, joprojām smejos un joprojām beigās nedaudz raudu, jo tas tomēr ir tā diezgan skumji. (sieviešķie gēni tepat vien slapstās).

lai nu kā viss ir baigi jaukiņi (ahahaha) un dzīvot ir labi. biju salaspilī, netiku līdz dambim, jo visu laiku lija. tieši tāpēc visu dienu atgulējām mājās, nepārtraukti kaut ko ēdot vai skatoties muļķīgus video. tāda tipiska paģiru diena. un, starpcitu, tā ezera ballīte, kas bija iepriekšējā naktī, nebija nemaz tik briesmīga. lai arī tie bija reperi vai pat urlas, viņi tā vai tā nebija no tiem sliktākajiem cilvēkiem. sapratu, ka šajā gadījumā noteikti vajadzētu censties atbrīvoties no aizspriedumiem. protams, katram stilam ir kāds cilvēks stereotips, kas neko pretēju nepierāda, taču visur ir izņēmumi un nav ko sūdzēties. (am I too nice?)

nu, labi, pietiek, Anna. pārlasīju un sapratu, ka nemaz tik briesmīgi nelietderīgi tas nebija. bet nu man jāšķiro mantas un kaut kā tā. jau ir baigi vēls, patiesībā.
mystery jets - dreaming of another world

I said, Shush girl shut your lips


man būtībā ir jāraksta, kas cits, bet es gribu rakstīt šeit. aušīgi un nevajadzīgi. lūk tā. kā man iet? labi iet, patiesībā. lai gan pirmdiena nešķita tik brīnišķīga...
tātad, īss nedēļas apskats.
pirmdiena - piecēlos četros no rīta, lai brauktu atpakaļ uz rīgu. tieši tādos mirkļos es visvairāk ienīstu, ka te mācos. iedomājoties, ka man būs jālien ārā no siltās migas, jāpamet ģimene, suņuks un mājas kā tādas, parasti sāku apsvērt par rozīšu pamešanu un mācīšanos vakarskolā, lai es visu dienu to vien varētu darīt kā gulēt. bet tomēr izlīdu no gultas, pametu visu iepriekšminēto un gāju uz autoostu kopā ar Karīnu un Oskaru. apbrīnojami, ka es tādā agrumā jau spēju būt mega moža un kustīga, pietam, vienā laidā runāt. un nebūt nebija tā, ka es autobusā samiegojos. stāstīju par smieklīgo šausmeni, spārdīju Oskaru (netīšām) un ar Karīnu kopā skatījāmies smosh video, kā arī mēģinājām uztaisīt vislabākās rapist face. kaut kad jau uz brauciena otro pusi, beidzot izdomāju pagulēt, bet kāda gan jēga, ja es neērtos sēdekļos to joprojām nemāku darīt, pat tad, ja acis pašas līp ciet. izkāpjot ārā un nonākot trolejbusa pieturā, jutos kā pēc ballītes - miegaina, salstoša, bāla un tā tālāk.
ah, bet tā bija tikai pirmdienas pirmā daļa. otrā sekoja skolā un bija vienkārši burvīga . skolotājs paziņoja, ka vajadzēs papīra nazīti un skoču. gājām meklēt. meklējām pusstundu. atradām. gājām griezt putuplastu uz darbnicu, un es pat nebiju īsti paguvusi nogriezt visu gabalu, kad ar lielu vēzienu jau sev iecirtu roķelē. sākumā tas pat nebija sāpīgi, bet izskatījās ļoti pievilcīgi. ejot uz aptieku pēc plāksteriem, man likās, ka redzu savu kaulu (jo kas gan tas starp asinīm varēja būt - tāds balti zilgans?). tālāk griezu to stulbo putuplastu ar sāpošu roku un visādi citādi biju dziļi nelaimīga.
par laimi otradiena bija nedaudz jaukāka. joprojām graizīju putuplastu, iztiekot bez sevis traumēšanas. uztaisīju mazo, pievilcīgo mājiņu ar roķelēm (jup, es zinu, ka izklausās savādi) un tālāk es neatceros, ko darīju, ja godīgi.
trešdiena, tas ir, pagaidām vēl šodien bija ellīgi jauka, pat tad, ja visu dienu stampāju smiltis. tieši šādās dienās, kad mēs vispār nestrīdamies, es saprotu, ka tās būs sāpītes - šķiršanās no kursa biedriem uz diviem mēnešiem. man gribēsies dzirdēt ievas mīk mīk, vēsmas khi khi un rūtas mistiski. tāpat arī ar ineses dīvainajiem smiekliem un čukura tizlo zviegšanu (euk, jā, arī viņa man laikam nedaudz trūks). vēl, protams, elzas ukuleles un runu par ēšanu, kā arī platīnblondas un abu rižiku trūks. man pat šķiet, ka pašas skolas man trūks. (nu, labi, varbūt es tagad smagi meloju, jo visu jūliju bez tā mierīgi varēšu iztikt, taču augustā gan!)
lai nu kā šī diena bija jauka, sēžot odu barotavā un bomjiem stampājot smiltis, lai taptu māksla. un tad, kad mums beidzās smiltis ķerra, skolotājs atklāja kaut ko līdz šim nedzirdētu - smiltis ir zeme. smiltis ir zemē. vooooooooou, vai ne? es arī nezināju.
vispār derētu iet gulēt, jo diezgan agri rīt skolā jābūt, bet man ir visādas smieklīgas sarakstes un... njā. kā jau vienmēr. labi. es centīšos. atā.
āāā un es vājprātīgi gribu satikt Inesi piektdien. un vēl es gribu arī Ofiju rīt satikt. un vēl cilvēkus piektdien. āāā.

noplaying: 3OH!O - don't trust me

I don't blame you for being you, but you can't blame me for hating it



nu ir tas brīdis, kad esmu sevi nokaitinājusi tik ļoti, ka citi cilvēki man arī krīt uz vitāli svarīgiem nerviem. UN VISPĀR es ienīstu visu mūsu sugu kā tādu. nabaga zemeslode, kas piesārņota ar kaut ko tik zemisku, tizlu un pfu. visu dienu sēžu mājās ar rievu pierē, dusmīgi runāju ar tēti, moku sevi ar mūziku un kritizēju, ko vien ieraugu.
piemēram, pārdevēja maximā. uz viņu skatoties, šķita, ka tā ir kaut kāda filmiņa slow motion režīmā. likās, ka katra prece, kuru viņa paņem rokās tiek kārtīgi nopētīta. ārkārtīgi kaitinoša bija arī nepārtrauktā deguna raukšana, jo viņai krita nost brilles. jā, es zinu, varbūt tas ir pārspīlēti, ka piesienos pat šādām lietām, taču man vienmēr ir nepatikušas tās dumās, jaunās sievietes, kas vasarās strādā lielveikalos un tā arī neiemācās to darīt normāla ātrumā.
un ziniet ko! LS es tagad rakstīšu tikai sev, nemaz necentīšos jums atgādināt par postiem un varēsiet turpināt sūdzēties par to cik forumi ir neaktīvi. kāds ir padomājis, ka neaktivitāte ir tāpēc, ka jūs esat slinki?! ok, vasara, ok, sava dzīve, bet tad vismaz turiet mutes, tas ir, rokas.
mhm, kas man vēl riebjas? es pat nezinu. viss man riebjas. un nākošnedēļ droši vien nebūs labāk, jo sāksies stulbā veidošana (which I fucking adore)
ā vēl - man ir sasodīti brīnišķīga labākā draudzene! atbraucu uz mājām, lai satiktu viņu, bet tā idiote aizbrauc uz laukiem. visas iepriekšējās nedēļas viņa tupēja šeit, bet līdz ko atbraucu es, tā uzreiz prom. es viņu, sasodīts, brīdināju jau pirmdien. kārtējais pierādījums, ka esmu pārlieku garlaicīga un stulba, lai kāds ar mani gribētu tikties? I guess so.
vienīgais cilvēks (labi, cik nu vienīgais... citus neesmu mēģinājusi), tiesa, tas pats salaspilī, ar kuru normāli pašlaik varu kontaktēties ir inese. labi, ka braukšu pie viņas nākampiektdien un piedzeršos. un tad es atkal piedzeršos uz jāņiem, un ganjau kaut kā pārtraukšu visus ienīst. redz, progress - arī ar tēti normālāk sāku runāt.

screw you, honeybees.

Denis, have you ever seen any of the Friday the 13ths? You run upstairs, you die!


šīs dienas atslēgas vārds: pudele. un nē, šoreiz es nerunāju par savām alkoholisma problēmām vai kaut ko tādu, kas jums, samaitātie prāti, noteikti saistījās ar dzeršanu. patiesībā, tas ir vēl kas nedaudz... briesmīgāks? jebkurā gadījumā mūsu prāti - Čukura, mans un Ievas - ir krietni sabojāti un pat pretīgi.
tātad, stāsts atkal sākas ar to, ka mēs šodien gleznojām tirgū. šoreiz pie ziediem un saknēm (?). protams, tur bija daudz ārkārtīgi interesantu cilvēku, bet man vismīļākais tomēr bija un palika kāds (pieklājīgi izsakoties) bezpajumtnieks. viņš pienāca pie lielās izlietnes (tās, kas atradās blakus manai vietai), lai piepildītu savu plastmasas pudeli ar ūdeni. labi, lai jau cilvēkam tiek, taču viņš nemaz nedomāja uzreiz iet prom. vispirms šim cilvēkam vajadzēja paskatīties kā es strādāju... jeb drīzāk vienkārši paskatīties uz mani. tā nu viņš tur stāvēja, caur pieri glūnēja un kratīja savu pudeli. huh? jā, tieši tāda bija mana reakcija. un vēl es knapi valdīju smieklus, kamēr Č. un I. droši varēja izpausties skaļi. un kā jums liekas, ko viņi (labi, labi, arī es) pēc tam no šīs savādās darbības izzīda? nu, es ceru, ka sapratāt... jebkurā gadījumā man tagad vēl ilgi nāks smiekli, izdzirdot vārdu "pudele". vispār jūtos kā tāda tirgus porno zvaigzne. manis patikšana veciem vīriem nu ir pārsniegusi savas robežas. un ja gribat sīkāku notikuma aprakstu, paprasiet Ievai. ieteicams tā, lai viņa visu varētu attēlot arī vizuāli.

kas vēl? oh, man tirgus tiešām patīk, it īpaši tā daļa, kur mēs šodien bijām. cilvēkiem mēs patīkam. pārsvarā viņi ir atsaucīgi, nāk runāties un ļoti gudri konstatē, ka mēs visdrīzāk esam художникu. kurš to būtu domājis? es no malas redzētu, teiktu, ka tie ir cilvēki, kas ar otiņām baksta krāsainus kartonus un prieka pēc tur paletes. bija divi ārkārtīgi forši rūtas draudziņi, kas iedomājās, ka ir tik skaisti, ka viņas obligāti ir jāuzglezno. un ar vienu reizi, piedāvājoties par modeļiem, šie neapmierinājās. abi gaiļi izrādījās kā nu mācēja.

jā, rīt tad mēs atkal luņosimies kaut kur tur pat. man centrāltirgū tagad būs sakari. (pazīstu Kasparu, Jāni un visādus tantukus).

un esmu smagi vīlusies filmā taking woodstock. tam bija jābūt kaut kam foršam, bez gala skaistam un aizraujošam, bet... garlaicīgi? visinteresantāk bija tad, kad galvenais varonis salietojās narkotikas un viņam viss radījās krāsains. pat nightmare on elm street jaunā versija man patika labāk. savukārt new york, I love bija pavisam, pavisam laba. šodien pievērsīšos dear john, kas izskatās pēc ārkārtīgi salkanas, bet labas filmas. un pagaidām es veiksmīgi atsakos no jau redzēto filmu pārāk stipras mīlēšanas, skatoties tās atkal un atkal.

edit: noskatījos dear John un... es daudz raudāju. tas, patiesībā, ir fuj, bet... es palieku veca.

I don't take my self seriously, it's the only thing I do seriously.


-interest?
-constructions of genius.
-who's genius?
-my own.

labi, labi, es jau sāku nedaudz pārāk daudz lepoties ar sevi, bet... bet... astoņi gleznošanā (eksāmenā)! un man! tas liekas pilnīgi neiespējami. ņemot vērā, ka skates atzīmes bija pilnīgs mēsls, šis ir kaut kāds brīnums. es sāku skaļi smieties un dejot pa gaiteni. esmu ārā no sava purva, kurā dzīvoju vēl pirms nedēļas, un vienā laidā priecājos. daudz runāju, dungoju un pozitīvi krītu citiem uz nerviem. jā, pat eksāmena laikā. tur manā repertuārā bija tikai divas dziesmas - slow motion un show me your genitals.

ārā smaržo pēc tikko pļautas zāles, un tad es teicu Rūtai, ka man nevajag zālīti, ja ir kas tāds, kur es varu iekrist un gulēt ar seju zemē.
tagad tikai prakse, kas, patiesībā, ir tīrā atpūta un tad lieliskie jāņi un vasara, kurā varēšu īstenot visas savas gleznojamās idejas. nekas taču nevar noeiet greizi, vai ne?
labi, patiesībā, mans pozitīvisms ir nedaudz kaitinošs, bet ganjau šī kaite pāries. piemēram, to varētu izlabot mamma, kas man liekot uzminēt gleznošanas atzīmi, pateiks, ka droši vien pieci. jā, man viņa ir tāda... jauka.

atkal kaut kādas top šop reklāmas ar tekstu: tev nav vajadzīgas smadzenes, tas domā tavā vietā. es jutu to mugurā un arī uz vidukļa.
wtf?!

when there's nothing left to burn, you have to set your self on fire


made it. naktī kopā gulēju labi, ja divas stundas, no rīta cēlos astoņos, lai gan beigās pie eksāmena tiku pusē vienos, likās, ka pilnīgi neko nezinu un neatceros, bet es tomēr to paveicu un... un... man ir DEVIŅI! no skolas teju vai izdejoju un pametot klasi "uzredzēšanos" teicu balsī, kas aizlūza.

jā, tātad, šodien man bija Mākslas vēstures eksāmens ar biļetēm un mutisko atbildēšanu. protams, nopietni sāku mācīties tikai vakar un visvairāk naktī. atstāju kladi un grāmatu kojās, tāpēc meklēju visu internetā, kur bieži vien informācija bija diezgan greiza. dzēru pilnīgi melnu kafiju, kas bija riebīga un padarīja manu sirdsritmu ļoti nestabilu (my heart is beating like a jungle drum!). no rīta, pēc stundu ilga miedziņa, piecēlos, gandrīz kaut kur nogāzos, jo man reiba galva un devos uz skolu. braucu kopā ar Arturu un visu ceļu vienā laidā runāju, laikam pat izklausījās, ka es kaut ko zinu, bet man tā pašai galīgi nelikās.
sākumā pat nenojautu, ka skolā varētu ierasties tik daudz par agru. ja viss tas pasākums sākās deviņos, tad es pie runāšanas tiku tikai pusē vienos. ha ha, vai ne? tad nu man bija daudz laika, lai nervozētu. tiesa, varēju arī kaut ko pamācīties. vispār man pat liekas, ka vislielāko daļu iemācījos tieši skolā. brīžiem man likās, ka es paģībšu vai vemšu, bet, ieejot klasē, izvelkot tēmu (nē, patiesībā, divas tēmas, jo pirmā man nepatika) un saprotot, ka es to varu, man jau bija vienalga un es nomierinājos. sēdēju, gaidīju savu kārtu, visu sarakstīju un atcerējos, pietam, sāku ticēt, ka patiešām māku smuki liet ūdeni.. tātad, Feidijs un Mīrons. tagad es šos divus grieķu tēlniekus mīlu, jo par viņiem bija ārkārtīgi viegli pastāstī. it īpaši par Feidiju. ar kanoniem, stēllām un apaļskulptūrām man problēmu nebija. tāpat arī ar attēliem. vienīgi smieklīgi bija tas, ka es teicu "nu, tas Romas imperators, 1. gs. p.m.ē, ļoti garš vārds, nevaru atcerēties". jau gaidīju, ka kaut ko tādu pateikšu. labi, ka nebija Kostja, Vēderajostas (Belvēderas) Apallons vai vislabākais - Imperators Krūšu gals (Tits) un čalis, kas visus ņēma priekšā (Nerons).
man likās, ka visi tie gadi, kurus sakrāju pēdējās nedēļas laikā, no manis tika noņemti, kad skolotājas teica, ka norunāju perfekti. pietam, tas bija tik ātri, nekādu lieku jautājumu. Feidijs tagad ir mans svētais aizbildnis un labi vien ir, ka Poseidons mani tomēr nenospēra, kad lūdzu viņam to izdarīt. jā, laikam es tagad vēl ilgi runāšu Mākslas vēstures terminos. khe. ja reiz pat vienas miega stundas laikā paspēju sapņot par eksāmenu un guļot domāt par Knosas pili.

tad nu beidzot es atkal varu nedaudz atļauties priecāties. mani pat nespēja satriekt dubļu šļakata, kad gāju pāri ceļam. tagad kādas trīs stundiņas pagulēju, rīt uz bāzi, kā arī tikšanās ar Loti, svētdien operu un vienīgais nopietnais pārbaudījums, kas palicis ir gleznošanas eksāmens ceturtdien. ganjau būs labi. Feidijs mani mīl, kā jau minēju, Mūzas es piekukuļošu un iepriekšējā vakarā runāšos ar da Vinči, kā arī mīļo Salvadoru.

If I'm going to be anything more than average, if anyone's going to remember me, then I need to go further in everything: in art, in life, in everything they think is real: morality, immorality, good, bad, I, we, have to smash that to pieces, we have to go beyond that, we have to be brave, Federico.
-No limits?
-no, no limits
/little ashes/

es mīlu vēsturi.

aprīlis says:jā, jautri likt bērniem ķermeņu daļu nosaukumus par vārdiem :D
чудак says: mhm, kāpēc gan nē? manu dēlu sauks Būbs

saskaitīti kraukļi

kārtējo reizi iedvesmojoties no šīs dziesmas, kas man ir visvisvismīļākā un skaistākā dziesma, sāku rakstīt un tapa stāsts par Mariju. viena no variācijām kā round here varētu saprast. es jūtos nedaudz vājprātīgi, nedaudz pārlieku kā es.
http://www.youtube.com/watch?v=SAe3sCIakXo&feature=fvst



step out the front door like a ghost into the fog where no one notices the
contrast of white on white.

Rīts. Diena slinki mostas un pošas aiz baltiem miglas aizkariem. Caur atvērto logu pēc manis sniedzas to vēsās brāzmas. Saraujos un baidos atvērt acis. Jūtu sev blakus tukšumu. Viņa atkal ir prom, atkal noberzīs kājas pret lieveņa asajiem akmeņiem… satraukti izkūņojos no segām. Ārā viss ir tik balts. Izeju no istabas un aiz ārdurvīm dzirdu klusu tērpa čaukstēšanu.
Tur viņa stāv un baltās kleitas robežas tik pat kā nevar redzēt. Viss ir kopīgs, milzīga gaisma.

and in between the moon and you the angels get a better view of the crumbling
difference between wrong and right.

Tas ir tāpat kā ar miglu. Tikai es viņu vairāk redzu, vairāk ēnu sudrabotās gaismas mirdzumā, vairāk viņas sejas vieglo līniju. Naktīs mēs vispār labāk redzam, vairāk saprotam, dziļāk jūtam. Skumju acu pāris manī nopietni veras, un tie… tie ir tie eņģeļi.

i walk in the air, between the rain, through myself and back again where? i
don't know

vakarā ļoti stipri līst un es dodos viņu meklēt uz šķūni. Viss smaržo pēc atmodas. Viņas tur nav. Apeju apkārt pagalma. Viņas nekur nav. Bet es palieku ārā. Lietus mani nomierina, tam ir siltākas rokas nekā viņai.

maria says she's dying, through the door i hear her crying why? i don't know

samircis un nedaudz noguris pārnāku atpakaļ, noauju kājas. Lietus mūzikai piebalso arī pērkons, saraujos. Māja izdzisusi elektrība un, ja nebūtu vētras telpas paliktu spocīgi klusas. Kaut kur aiz durvīm dzirdu čukstus, un līdz ar pērkona dārdienu, sirds sāpīgi saraujas. Tā labāk par mani zina, kas notiek. Aizverot acis eju uz viņas pusi. Marija atkal domā, ka mirst, atkal man viņu ir grūti saprast...

round here we always stand up straight
round here something radiates

nākošajā rītā abi pieceļamies vienlaicīgi un strauji izkāpjam no gultas. No rītiem mēs nemēdzam runāt, bet gan kopīgi klusējot aizejam uz virtuvi un no baltām krūzēm dzeram tēju vai pienu. Pie loga zumm iesprostotās mušas un viss ir savādi piestrāvots. Liekas, ka ārā ir karsti. Droši vien atkal būs negaiss. Bet nejau tikai tāpēc ir tik savādi...

maria came from nashville with a suitcase in her hand she said she'd like to
meet a boy who looks like elvis.

Priekšpusdienā vēroju kā viņa rosās pa dārzu. Sarkanie mati čirkainā vilnī plūst pār atkailinātajiem pleciem, un man paliek nedaudz vieglāk. Saulainās dienās viņa ir vienkāršāka, saulainās dienās viņa jūtas tuvāka savai Nešvilai un klusi dungo Elvisa dziesmas. Es viegli piesitu ritmu, laistot puķu dobes.

she walks along the edge of where the ocean meets the land just like she's
walking on a wire in the circus.

Vēlāk, kamēr vēl nelīst, aizejam uz jūras pusi. Šī pludmale vienmēr ir tukša. Te ir pārāk daudz akmeņu, bet viņai tie patīk. Marija staigā gar liedagu un skatās tukšajās debesīs. Viņa mēdz teikt, ka tukšums saudzē acis, un es tam piekrītu.

she parks her car outside of my house and takes her clothes off, says she's
close to understanding Jesus.

Kailie pleci man atgādina vienu no tām pirmajām reizēm, ka es viņu līdz galam neizpratu, bet ļoti iemīlēju. Sēdēju uz palodzes otrajā stāvā un vēroju kā kaimiņu bērni spēlējas ar kaķēniem, un tad ieradās Marija. Novietoja savu veco, zaļo busiņu pie manas mājas un izkāpusi ārā aizsmēķēja cigareti. Tiesa, ne uz ilgu, jo tad to nometa, lai atraisītu blūzes pogas. Viņas skaistums sāpēja, bet brūnās acis vērās debesīs, stāstot man, ka svētie pastāv.

she knows she's more than just a little misunderstood, she has trouble acting
normal when she's nervous.

Un es zināju, ka viņa zināja, cik savādi tas viss ir. Kaimiņu bērni smējās, bet māte tos ar visiem kaķēniem ievilka mājā. Šūpodams kājas es vēros uz viņu no augšas, un šī starpība padarīja Mariju nervozu. Es to nemācēju pateikt.

round here we're carving out our names
round here we all look the same

tai pat vakarā, kad bija nolijis pirmais negaiss, mes aizgājām uz priežu mežu, kur visas ēnas saplūda zilganzaļā klājienā. Viņa atrada kādu izliektu koku un palūdza man nazi, lai iegrebtu tajā mūsu iniciāļus un pati smietos par bērnudārza atmiņām, kuras izdomājusi (jo bērnudārzā nekad nav gājusi). Es paskatījos uz viņu un pirmo reizi jutos tā kā visu saprazdams. Saprazdams to, cik līdzīgi tomēr esam. Nu, mēs. Visi cilvēki.

round here we talk just like lions, but we sacrifice like lambs
round here she's slipping through my hands

viņa apsēdās uz tā koka un vērodama meža galotnes, sev raksturīgā manierē šūpoja kājas. Es bijīgi lūkojos viņas paceltajā sejā un gaidīju.
-Vai būs tā, ka mūsu mīlestība pastāvēs, kamēr vien šis koks nebūs nokaltis?
Es nezināju, ka tā ir mīlestība un klusēju.
Bet ja būtu zinājis, nebūtu klusējis, viņa būtu šeit.

she says "it's only in my head."
she says "sshhh...i know it's only in my head."

Tonakt visi logi bija vaļā, lai gan ārā ļoti stipri lija. Marija atkal raudāja, un es vaicāju vai tā ir vienmēr, kad līst. Viņa liedzās, sēdēdama uz grīdas, trīcošām rokām aptvērusi ceļus. Viņa teica, ka cilvēki pārāk daudz domā, un tāpēc tā ir, tāpēc, ka viņa ir cilvēks… es apskāvu trauslos plecus.

but the girl on the car in the parking lot says: "man, you should try to take a
shot. can't you see my walls are crumblin?"

bet tad mēs aizbraucām uz Nešvilu, viņa stāvēja tukšas stāvietas vidū, ar neaizsmēķētu cigareti rokās un klusi dungoja pie sevis neizsakāmi skumju melodiju. Es centos pateikt kaut ko mīļu, bet viņa mani atraidīja un teica, ka tās pilis esot bijušas ļoti augstas, bet bez gala vārīgas…

then she looks up at the building and says she's thinkin of jumping. she says
she's tired of life, she must be tired of something.

Viņa atkal skatījās augšup, man likās, ka uz debesīm, bet patiesībā tur bija ēka, nepatīkami industriāla un no pilsētas nogurusi… Marija ironiski pasmaidīja un paskatījusies manī teica, ka vairs nebaidās no aukstuma. Es sarāvos, bet viņa mierinoši uzlika man uz pleca roku, stāstot, ka reiz es šo nogurumu sapratīšu.


round here she's always on my mind
round here (hey man)i got lots of time

viņa nolēca. Un, man šķiet, ka tagad es to saprotu. Sēžu tukšā mājā, uz saliekušās priedes mežā, pie jūras vai zaļajā busiņā tukšas auto stāvvietas vidū un viscaur esmu noguris. Man liekas, ka mans nogurums ir viņa, un man šim nogurumam ir pārāk daudz laika. Pats nemanot esmu aprakstījis četras lapas. Uz visām vārds Marija.

round here we're never sent to bed early and nobody makes us wait
round here we stay up very, very, very, very late.

Mums joprojām patīk palikt augšā naktīs. Mēs sēžam pie virtuves galda un dzeram aukstu tēju. Viņa stāsta man par savu bērnību un rāda vecmāmiņas bildes. (tikai es šīs sarunas izdomāju, nē, es tās atceros…)

i can't see nothing, nothing round here (oh)
won't you catch me if i'm falling?
won't you catch me if i'm falling?
won't you catch me cuz i'm falling down on you.

Un nekā cita te nav. Baltā milga no rītiem mani rauj tukšumā, un es zinu, ka tā vairs nav mīksta un droša. Ja kritīšu, sasitīšos. Bet varbūt tas būs pārāk stipri, un tur jau viņa būs, lai mani noķertu. Būs, vai ne?
Tu būsi, Marij?

see i'm under the gun round here
oh man i said i'm under the gun round here
and i can't see nothing, nothing round here.

Viņai nepatika ieroči, bet es netiku pāri savām bailēm no augstuma, es netiku pāri šim nogurumam, tāpat kā viņa. Arī es lietus laikā raudu, tāpēc, ka esmu cilvēks. Un, ziniet, esmu vājš cilvēks, vājāks par viņu. Marijas spēcīgā klātbūtne no rītiem joprojām mani modina un vakaros nelaiž gulēt un nekā cita man vairs nav.
Nevajag atcerēties mani. Atcerieties meiteni no Nešvilas.

Jeg elsker deg




tātad, šodien biju Andrejsalā. līdz galam neuzgleznoju, bet vismaz iesāku savu fovisma ainavu ar dzeltenām mājām. kopā ar Rūtu bija tāpat kā parasti, bet ar Paulu gan pavisam savādāk. dīvainā (vai varbūt ne tik dīvainā) kārtā, esot tikai ar mums viņa paliek daudz jaukāka. pat uzaicināja pie sevis, pēc salšanas un savējošanās pie Daugavas, uz tēju.

tagad rakstu mājas darbu par Norvēģiju (mēs viņus tikko salikām! ha ha ha!), un domāju, ka vēl šonedēļ būs daudz, daudz un daudz mājas darbu. uzredzi, iekšējais miers. tiksimies maija beigās pēc skatēm un diviem eksāmeniem.

nu, labi, šķiet, ka es tagad rakstu vienkārši rakstīšanas pēc, jo nekā par ko varētu pačīkstēt vai pajūsmot man nav. vienīgi joprojām nedaudz gribu rakstīt, tikai nezinu ko. ideju nav.

atgriežos pie fjordiem un Skaistmata.

Visi logi ir atvērti

tā kā es pēdejā laikā esmu diezgan liels un pretīgs klabes nodevējs, iedvesmojoties no citiem, nolēmu izveidot šo te emociju izgāztuvi. vismaz bija interesanti paķimerēties ar izskatu. tagad te izskatās diezgan skaisti, manuprāt.

tā dīvaini, ka atkal ir nedaudz skumji. nē, patiesībā, nav dīvaini. ar mani tā vienkārši ir - skumstu bez īpašiem iemesliem, it īpaši pēc lieliski pavadītām dienām. un žēl, ka ne es pati, ne kāds cits, nespēj man aizliegt šādos vakaros klausīties round here. tā dziesma mani spiež pie zemes un smacē, bet es... es mīlu. tāpat arī gaismas pielieta telpa (kurai par godu emuāra nosaukums) visu vakaru pati atskaņojas prātā. man liekas, ka tagad tā vasara, par kuru dziesmā dzied, ir sākusies. visa pasaule tajā vasarā bija gaismas pielieta telpa, tikai maitas asaras nedaudz traucēja elpot.

šodien bija jaukās dzišinsdinas svinības. nē, nejau manējās, bet gan Lotes. pikniks pie jūras? patiesībā, šķiet, ka no tā tur bija maz. vairāk es to sauktu par slapjām izklaidēm smiltīs. sen tādu negaisu nebiju redzējusi, kur nu vēl pie jūras. izmirkām? nu ko tur daudz, tad jau varēja iet bradāt jūrā, dziedāt un tēlot dzērumu (tiesa, man nav jātēlo, esmu konstantā pāli tāpat kā vēsma vienmēr vafelē). lai nu kā, braucot atpakaļ uz Rīgu mans apģērbs nebija ne piedienīgs, ne sauss. pat tad, kad stāvējām zem stacijas nojumītes, vējš tos milzīgos plūdus gāza iekšā. tad nu uz trolejbusu gāju smilšainām kedām, bez zeķubiksēm, izmirkušā kleitā un vīriešu kreklā. izkāpusi savā rajonā atkal nevarēju izturēt un tālāk devos basām kājām caur liepziedu tējām. jā, jautājums par to man joprojām ir diezgan aktuāls - ja peļķē ir sabiruši liepziedi, vai tā ir liepziedu tēja? kurš būs pirmais, kas ar mani nogaršos?

rīt uz Andrejsalu gleznot (ja nu kādam uzmācas neizsakāma vēlme mani tur sameklēt...?) fovisma ainavu. stulbi ir tas, ka man nav kastes ar kājiņām. būs jāliek kartons uz zemes un šķiet, ka tas varētu būt diezgan neērti. ceru, ka renāte tiešām ieradīsies peldkostīmā. vismaz kāda izklaide, izņemot Paulu un Rū-rū.

un vēl - šovakar jutu, ka gribu rakstīt un pavisam mazdrusciņ parakstīju. nē, nerunāju tikai par šo palagojumu, bet arī par mazajiem domu plūdumiem. par viņiem. viņiem, kas neiet prom un vienmēr uzpeld kaut kur manā iztēlē, lai es to nedaudz pārāk daudz uztvertu kā savu īstenību un sāpi. nav veselīgi pieķerties kādam, kura nav. pieķerties vispār nav veselīgi, bet izvairīties no tā arī grūti.

Šai pat liedagā viņi stāvēja un smējās, līdz smiekli saplīsa, klusi izdzisa un palika vien atbalsis kā gribēdamas griezt delnas un sirdi, kaklā žņaugties.

deviantartā arī atkal izložņājos un bez plikas kristas daudz skaistu bilžu atradu.


cilvēks, kas dzīvo manī.


edit: visu vakaru es iedomājos kādus, kuru man varētu pietrūkt, un tad... tad man viņu peitrūkst.
play: the cure - pictures of you